Jaunā pārtika

Jaunā pārtika ir tāda pārtika un pārtikas sastāvdaļas, kuras līdz 1997. gadam Eiropas Savienībā netika patērētas ievērojami nozīmīgā apmērā.

  • Inovatīvā pārtiks (sintētiskais zeaksantīns)
  • Ar jauno tehnoloģiju palīdzību ražota pārtika (rapšu eļļas proteīns)
  • Tradicionālā pārtika no trešajām valstīm (noni sula- satur daudz bioloģiski aktīvas vielas)

Pēdējā gadsimta laikā ir bijuši vairāki jaunās pārtikas viļņi. Šodien vairs nešķiet dīvaina vai nepamatota tādu produktu lietošana, kā avokado vai kivi, kas vēl pagājušā gadsimta 60.-70.gados Eiropā bija kas jauns.

Jaunās pārtikas populārākie piemēri- čia sēklas, kvinoja, amarants, noni sula, mandeļu u.c. pieni.

ČIA SĒKLAS

  • Spānijas salvija (Salvia hispanica)
  • Centrāl- un Dienvidamerikā-  skarba, kultūraugiem nepiemērota vide, un izdzīvošanas un pielāgošanās spēja, vitalitāte un spēks, par spīti apstākļiem, bioķīmiski izpaužas arī pašā augā, jo īpaši sēklās;
  • Senajiem acteku karavīriem citkārt bija jācīnās pat 24 stundas no vietas. Labākais ēdiens, kas veicināja kareivju veselību un enerģiju un vienlaikus nodrošināja sātīgu un vieglu maltīti, bija tieši čia sēklas. Senas leģendas vēsta, ka sauja čia sēklu ļāva saglabāt cīņas spējas visu diennakti. 

Čia vērtības:

  • 20% vērtīgo olbaltumvielu – tas ir daudz vairāk nekā biezpienā, sierā un gaļā.
  • Sēklās ir vērtīgas eļļas ar īpaši veselīgu taukskābju līdzsvaru. Trīs ceturtdaļas no čia taukskābēm ir Omega 3 – tās, ar kurām mēs papildinām savu maltīti, lietojot zivju eļļu vai linsēklas, ceturtdaļa taukskābju ir Omega 6. (SIRDIJ, ĀDAI, HORMONU PRODUCĒŠANAI, TAUKU VIELMAIŅAI, MAZINA “SLIKTO” holesterīn)
  • Tās satur piecas reizes vairāk kalcija nekā piens, trīs reizes vairāk dzelzs nekā spināti, 15 reizes vairāk magnija nekā brokoļi, divas reizes vairāk kālija nekā banāni.
  • Satur cinku, selēnu, boru, varu, fosforu.
  • Skarbās izdzīvošanas čempionā – čia sēkliņās – ir milzīga antioksidantu koncentrācija, pat četras reizes lielāka nekā mellenēs, kuras var uzskatīt par vienām no Latvijas antioksidantu čempionēm. 
  • Čia sēklās ir unikāla šķīstošo un nešķīstošo šķiedrvielu attiecība un koncentrācija (30g). Tajās ir pat sešas reizes vairāk šķiedrvielu nekā auzu klijās. Veids, kā šo šķiedrvielu dēļ uzbriest čia sēklas un kā uzbriedušās sēklas ietekmē mūsu sāta sajūtu, cukura līmeņa svārstības, gremošanas sistēmu, veselību un enerģijas līmeni, padara tās ļoti vērtīgas. (ZARNU darbībai, UZSŪC SĀRŅUS, REGULĒ OGĻHIDRĀTU uzsūkšanos, SĀTA sajūtu, uzlabo labo zarnu mikrofloru)

Čia ēdienkartē: var ēst tāpat, var iemaisīt ūdenī vai iecienītā dzērienā, var pievienot graudaugu brokastīm, salātiem, jogurtam, putrām, mērcēm, mīklai, cepot cepumus, keksus, mufinus, smalkmaizītes, pankūkas, maizi, sacepumus.

Čia sēklas spēj uzsūkt 12x vairāk ūdens nekā pašas sver. Svarīga pietiekama šķidruma uzņemšana!

GODŽI OGAS

  • Tibetas bērbele, Līcija;
  • Āzijas skarbie augšanas apstākļi- godži ogas var augt ekstrēmi skarbos apstākļos, sausos tuksnešos, mitrajos tropos, kā arī lieliski panes aukstas, ledainas ziemas;
  • Leģenda par ilgmūžību- Lī Čingjun leģenda vēsta, ka puika bijis 11 gadus vecs, kad viņš iepazinis trīs Daoistu gudros, kuri apgalvoja, ka ir vairāk nekā 300 gadus veci. Viņi mācīja Lī Čingjun par avota ūdeni, zinātni par augiem, ilgmūžības principus un pareizu diētu, tajā skaitā godži ogām.

Godži ogu vērtība:

  • Pilnvērtīgas olbaltumvielu avots (19aminoskābes- 8 no tām ir nezaizvietojamās)
  • 21 mikroelementu, galvenokārt cinku, dzelzi, varu, germāniju, selēnu, fosfori;
  • Vitamīni- B1, B2, B6 un antioksidantu-vitamīnu E
  • Adaptogēni uzmundrina un spēcina visu organisma sistēmu, palīdzot ķermenim vieglāk tikt galā ar stresu.

Godžī ogas: uzlabo imūnsistēmas funkcijas; paaugstina sārmainu vidi ķermenī; atjauno vitalitāti; aizsargā aknas; uzlabo redzi; uzlabo asins kvalitāti; kavē novecošanās procesus; paaugstina libido; atbalsta veselu smadzeņu darbību un kardiovaskulāro veselību, un tām piemīt ievērojams skaits citu izcilu īpašību

  • Diennakts norma – aptuveni 10-15 gr.

Godži ogas ēdienkartē: ārēji ogas ir ļoti līdzīgas rozīnēm – tās var lietot arī žāvētas, pievienojot jogurtiem, salātiem, gatavojot garnējumus un mērces, gatavot sulu (no svaigām) un dziednieciskās tinktūras.

KVINOJA

Dzimtene- Dienvidamerika;

Kvinojas krāsa ir atkarīga no vietas, kurā tā tiek audzēta, un var būt melna, sarkana, pelēka, rozā, dzeltena, violeta, zaļa, oranža vai jebkurā starptonī. Gaišajai kvinojai piemīt izteiktāka garša nekā sarkanajai, tačusarkanā ir uzturvielām bagātāka – tā satur mazliet vairāk olbaltumvielu, kā arī vairāk kalcija, dzelzs, fosfora un B grupas vitamīna riboflavīna nekā gaišā.

Kvinojas vērtība:

  • satur visas deviņas neaizvietojamās aminoskābes kuras nepieciešamas mūsu organismam. Tāpat kā amarants un griķi, arī kvinoja ir pseido graudaugs. Lai arī uzturā to gatavo tieši tāpat kā jebkuru citu graudaugu, patiesībā kvinoja ir auga sēkliņa. Kvinojas radinieki ir spināts, mangolds un biete.
  • Kvinoja satur ievērojamu daudzumu olbaltumvielu, kalciju, magniju, mangānu, dzelzi, B grupas vitamīnus, E vitamīnu, varu, cinku, kā arī šķiedrvielas, un ir atzīta par vienu no visnealerģiskākajiem no visiem pseido graudaugiem;
  • nesatur glutēnu;
  • Pateicoties augstajai lizīna koncentrācijai (kas tāds nepiemīt lielākajai daļai graudaugu!) kvinoju ir pilnvērtīgs olbaltumvielu avots un būtisks pārtikas produkts veģetāriešiem un vegāniem.
  • Kvinojai ir arī zems glikēmiskais indekss - tā strauji nepaceļ glikozes un insulīna līmeni asinīs, piemērota cukura diabēta pacientiem kā sabalansēta uztura daļa;

Izmantošana:

  • Kvinojas sēklas gatavo līdzīgi kā rīsus: uz vienu daļu sēklu pievieno divas daļas šķidruma un vāra aptuveni piecpadsmit minūtes. Nemazgātai kvinojai ir saponīna apvalks, kas aizsargā sēklas no kukaiņiem, putniem un saules. Ja saponīnu nenomazgā, kvinojai var būt rūgta garša, tāpēc pirms vārīšanas sēklas ieteicams ielikt sietiņā un noskalot zem tekoša ūdens.
  • Kad kvinoja gatava, tā piebriest, kļūst viegla un irdena. Izmantojama gan kā pamatēdiens, gan salātos, sautējumos un zupās. 100 grami vārītas kvinojas satur 120 kCal, no kuriem 2 g tauki, 21 g ogļhidrātu (no kuriem cukurs 0 g), 3 g šķiedrvielu un 4 g olbaltumvielu. 100 grami kvinojas sniedz aptuveni 10 procentus no dienā nepieciešamās šķiedrvielu devas.
  • Kvinojas milti un pārslas. Milti izmantojami tieši tāpat kā jebkuri citi bezglutēna milti, taču pārslas ir īpašas – tās ir gaisīgākas par kvinojas sēklām un lieliski noder, lai pāris minūšu laikā pagatavotu vieglu brokastu putru. Pārslas var izmantot arī kā saistvielu dažādos dārzeņu burgeros, falafelos, raw desertos u.c.

AMARANTS

Dzimtene- Dienvidamerika, bet to audzē arī Ķīnā, Indijā un Eiropā. Latvijā un Krievijā amarantu uzskatīja par nezāli. Amarants ir augs, bet tā kā to sēklu uzturvērtība ir līdzīga putraimiem, tos attiecina pie graudaugu grupas un tāpat kā kvinoju dēvē par pseidograudaugu.

Amaranta vērtība:

  • bagāts ar olbaltumvielām, tai skaitā aminoskābi lizīnu.
  • Satur vairāk dzelzi un kalciju salīdzinot ar citiem putraimiem.
  • Tas ir vienīgais graudaugs, kas satur C vitamīnu.
  • Satur lunasīnu - pretiekaisuma vielu, kam piemīt pretvēža darbība.
  • Amaranta iekļaušana uzturā ir vēlama cilvēkiem ar sirds slimībām, jo amaranta lietošana ievērojami spēj pazemināt triglicerīdus un "sliktā" holesterīna līmeni asinīs.
  • Nesatur glutēnu, tādēļ piemērota cilvēkiem ar celiakiju.

Pagatavošna: uzvāriet ūdeni un ieberiet tajā sēklas, tās uzreiz uzpeldēs augšā, samaziniet liesmu un vāriet tik ilgi, kamēr graudi nogrimst. Uzlieciet katlam vāku, jo graudi sāks lobīties no mizas un "šaut". Graudus vāra 35-40 minūtes, periodiski, ja nepieciešams, pievienojot ūdeni.

Izmantošana:  var pievienot zupām, citiem putraimiem, sautējumiem, pagatavot putru ar svaigiem vai žāvētiem augļiem, pievienot salātiem, samalt miltos un cept maizi, pankūkas.